Liene un viņas papīra dzērves.

Ben Howard - Promise

Šorīt manas papīra dzērves par mani smejas? Es pajautāju, bet laikam esmu aizmirsusi tām pievienot skaņu, līdz ar to vienīgā atbilde no tām bija skaists klusums. Kāpēc man liekas, ka dzērves smejas? Šorīt trīs no tām lido katra uz citu pusi, bet divas – tieši tās divas, kuras baltas, ir sadevušās spārnos, nē, pareizāk, tās ir apskāvušās, viena no tām it kā sniedz skūpstu otrai uz pieres (kaut gan nezinu, vai dzērvēm ir piere, bet vieta tā, kur cilvēkiem ir piere). Vai nav ironiski? Tieši šorīt viņas tā. Tieši rītā, kad es mostos vistukšāk, rītā, kad manā Brīnumzemē ir pietiekami lielas pārmaiņas, rītā, kad aiz loga ir drūms un līst, tieši rītā, kad man atkal trūkst elpas un tā viena pieskāriena nepietiek. Un es sēžu un domāju – tās dzērves smejas vai tā ir kāda zīme, ko es neprotu atšifrēt. Varbūt jākļūst par šamani, tad vismaz sapratīšu zīmes.Gribu noticēt, ka tām dzērvēm ir kāds dīvains spēks, kāda dīvaina maģija vai viltība, vai vienalga, kā to nosaukt, bet ka tās dzērves ir manas draudzenes, ka neko ļaunu tās nedomā. Nejaušību taču nav, un viss notiek tieši tad, kad tam ir jānotiek. Mīļās dzērves, es šo jūsu „savīšanos” tulkošu kā mīlestības, miera un prieka ceļojumu pie manis. Un ja jau tās papīra dzērves vienā drūmā rītā spēj „savīties” un iemīlēties, tad nav šaubu, ka mīlestība jau ir tepat, ļoti tuvu. Varbūt vienkārši jāizpleš spārni, un tad kādi citi spārni „savīsies” ar maniem?