Mana stāsta sākums meklējams 6 gadus atpakaļ, kad devos līdz nepazīstamam puisim uz Fonofestu. Vasaras reibumā, pusaudžu gadu un lēto aliņu iespaidā, tas likās pavisam ikdienišķi, tikai tagad nodomāju „Kur man bija prāts”? Nākamajā dienā, kad mājupceļā puisis saldi gulēja uz mana pleca, sapratu, ka viņš būs tas, kas manā pasaulē atstās nedzēšamas pēdas. Tajā brīdī apjuku un nespēju to izskaidrot, taču sajūtu ir grūti aprakstīt, tā vienkārši iespiežas atmiņā. Vasara pagāja nemanot un es pieņēmu vienu no muļķīgākajiem lēmumiem. Savas muļķības dēļ, puisi pazaudēju. Atkal un atkal klausījos dziesmu „Last Summer”, kuru mēdzām kopā klausīties vilcienā, un domāju, kā būtu, ja tomēr viss būtu izdevies.. Pēc pāris gadiem, manā vārda dienā, puisis bija atpakaļ, bet ne uz ilgu laiku, šoreiz es biju tā, kas palika ar salauztu sirdi. Uztvēru to kā sava veida atriebību un nosolījos, ka tam visam tiek pielikts punkts. Pašai par lielu pārsteigumu, tieši gadu atpakaļ, šajā pašā dienā no zila gaisa puisis atkal uzradās. Beidzot man šķita, ka ir pienācis īstais brīdis un nu varēšu izdzīvot savu tik ilgi loloto sapni. Arī 3. reize neizrādījās tā laimīgā, puisim nu ir citas attiecības. Tagad nožēloju, ka nevienu reizi šo gadu laikā viņam tā arī neatklāju kā patiesībā jūtos, un, ka viņa smaids (kurš pašam šķiet dīvains) man ir vismīļākais un siltākais, kādu jebkad nācies redzēt. Taču visu pagātni noliekot malā -  es joprojām ticu, ka viss vēl nav galā. Joprojām ticu, ka iespējams 2006. gada vasara mums nebija pēdējā, ka vēl kādu reizi tā vienkārši sēdēsim, malkosim kafiju, aizkūpināsim cigareti un izslēgsim apkārtējo pasauli, klausoties Lykke Li. 

Dziesma Lykke Li - I know places