Laime pilnīga - Dual

Grupas "Laime pilnīga" debijas albumu vērtē "Mūzikas Saules" žurnālisti.

Dace Volfa:

Pirmā atbilde uz jautājumu: "Vai 2011. gadā Latvijā vajag grupu, kas uzcītīgi seko :Led Zeppelin pēdās"?" ir skaidra: "Protams, ka nevajag!" Tālāk sekotu argumenti par kāpšanu upēs un tamlīdzīgi. Nevar arī noliegt, ka modes tendences nāk un iet, un vēl pirms dažiem gadiem hārdroks kopā ar glemroku piedzīvoja īsu, bet spožu renesanses brīdi. Ja „Laime pilnīga” būtu izdevuši savu albumu tolaik, viņiem varētu pārmest sekošanu modei.

Taču šā ieraksta būtiskais vēstījums ir pārliecība, aizrautība un profesionalitāte, nevis stilīga dauzīšanās bez īstas izpratnes par roka vēsturi un bez tehniskas varēšanas. Kā pievienoto vērtību jāpiemin arī grupas koncerti, kuros šos hipiju mazbērnus var redzēt un dzirdēt visā krāšņumā. Tāpēc ar pārliecību apgalvoju – jā, šādu grupu mums vajag gan!

Jānis Stundiņš:

Grupai "Laime pilnīga", kura nav nemaz tik veca, gribētos atgādināt roka klasikas milžu aktualitātes – piemēram, grupa "Scorpions"
nolēma, ka "Sting in the Tail" tai bija pēdējais albums, un pagaidām tur šo solījumu. Šādu atgādinājumu prasa domāšanas un darīšanas pretrunas, kas raksturīgas visam šim albumam, un tāpēc "Laime pilnīga" drīzāk rosina nepilnīgas skumjas.

Ar apbrīnojamu izpildījuma meistarību un dažādiem talantiem grupa rakņājas pa vectēva lādi, kā brīnumu izceļot 70. gadu progresīvo roku ar 80. gadu romantisko hārdroku, taču ar virtuozu pirkstu ņirbināšanu pa stīgām un taustiņiem sen vairs nepietiek. Savukārt labākajos paraugos, kur ekspluatē veco psihedēliju, glemroku vai disko, tas viss ir pasniegts ar moderniem izteiksmes līdzekļiem, kopējo
iespaidu padarot pilnīgāku. Laba mūzika uzticamam savējo lokam, ne vairāk.

Uldis Rudaks:

Diemžēl bieži vien latviešu grupas, kas vairākas reizes redzētas, demonstrējot pārliecinošu un pat spīdošu koncertsniegumu, mēdz pievilt ar
saviem pirmajiem studijas darbiem. Albumā "Dual" "Laime pilnīga" skan kā nobriedusi grupa, kas tūlīt pat būtu gatava spēlēt pat stadionu koncertus, ja notiktu brīnums un tā kļūtu pieprasīta visā pasaulē.

Bet brīnumi, kā zināms, notiek reti, pat ja grupai „nespīd cauri” tās latviskā izcelsme (šoreiz ne tajā labākajā nozīmē), un arī mīlestība pret roka klasiku, it īpaši "Led Zeppelin", nav uzlikusi tik treknu zīmogu, lai albumu klausīties kļūtu nogurdinoši, neskaitāmas reizes uz lūpām sajūtot vārda „plaģiāts” rūgto garšu. Dzīva rokenrola enerģija nāk no katras šī albuma skaņas, un atliek vien novēlēt, lai iepriekšminētie brīnumi tomēr notiek.