Kārlis Kazāks - 16 stundas

Žurnāls "Mūzikas Saule" - par Kārļa Kazāka jaunāko studijas ierakstu.

Dace Volfa:

Atļaušos nākt klajā ar pārdrošu paziņojumu (kas varbūt pēc gadu desmitiem tiks citēts), proti – Kārlis Kazāks ir viens no 21. gadsimta pirmās puses Latvijas talantīgākajiem dzejniekiem un komponistiem (vienā vārdā sauktiem par dziesminiekiem). Pie tam nevar nepieminēt arī Kārļa fascinējošo balss tembru, ko nesajaukt ne ar vienu citu mūspuses dziesminieku, un to jau šeit tagad netrūkst.

Šoreiz Kārlis Kazāks atļāvies brīvāk spēlēties ar aranžējumiem, instrumentu un piebalsu izmantošanu, taču
veiksmīgi noturējies, nepārkāpjot trauslo līniju, aiz kuras rakstīts „par daudz”. Tā radies albums, kurā nekā nav par daudz vai par maz, toties ar katru klausīšanās reizi atklājas jaunas nianses, kas klusi vizuļo zem šķietami mierīgās skaņu virsmas.

Jānis Stundiņš:

Kārlis iejūsmina ar prasmīgu klavieru izmantošanu, kas šo popdziesmu albumu paceļ tuvāk interesantam kamermūzikas koncertam. Starp citu, kaut arī Kazāka individuālais stils vienmēr ir diezgan klusināts un mierīgs, viņa albumā dzird vairāk dvēseliska dzīvīguma un muzikālu emociju nekā Ziedoņa dzejas albumā "Viegli", taču jāņem arī vērā, ka savā jaunajā albumā Kārlis nav askētiski ierobežots tikai ar akustiskiem instrumentiem.

Dzīvīgumu gan rada Kārļa izpildījums, kamēr bagātīgāks pavadījums piešķīris vairāk krāsu viņa muzikālajām gleznām. Tas, protams, veicina izjūtu, ka šajā albumā ir vairāk mūzikas nekā iepriekšējā "Uz manām plaukstām" ("Šūpuļdziesmas" atstājot citā kategorijā). Bet tā būs tikai izjūta, jo albumi ir diezgan atšķirīgi, gluži kā mūzikas instrumenti ir atšķirīgi. Šoreiz mūs vilina noskaņām bagāts ceļojums starp tēliem un domām. Un tiešām – tas vilina.

Uldis Rudaks:

Astoņdesmito gadu superhita "Torch" skaistākais brīdis ir, kad tā beigās Marka Almonda patīkamajam tembram negaidīti kā laimests loterijā pievienojas sievietes balss. Līdzīgi ir ar Kārļa Kazāka jauno albumu, kurā viņam, gan ne uz brīdi, bet visa albuma garumā pievienojas Anetes Kozlovskas ("Tramplīni") balss un klavieres. Divi burvīgi instrumenti, bez kuriem šīs Kazāka dziesmas grūti iztēloties, kaut agrāk viņam nav bijušas problēmas skaņas telpu piepildīt tikai ar ģitāru, bungām un savu balsi.

Viss ir noticis organiski un īstajā brīdī, un tā tas arī izklausās. Tik harmoniski, nesamocīti un svaigi kā šī laika latviešu rokmūzikā var izklausīties tikai Kārlis Kazāks. Un ja uz bungu sēdekļa darbojas Juris Kroičs, tad ir laime pilnīga. "Es varu dreifēt, atstāts bez burām/Es varu noslīkt, aiznests jūrā…" – kaut kas tik fatāls ir tajā visā! Un dziesma "Ļauj man izgarot" šīs vasaras tropu klimata apstākļos iedarbojas kā pelde siltā ezerā.

AUDIO: Kārlis Kazāks "Ļauj man izgarot"