Ingus Baušķenieks - Čūska

Šopavasar Ingus Baušķenieks izdeva ilgi gaidītu soloalbumu. To klausījās arī žurnāla "Mūzikas Saule" redakcijā.

Dace Volfa:

Par latviešu indie elektronikas lielmeistaru Ingu Baušķenieku pēdējā laikā dzirdējām vien viņa leģendārās grupas "Dzeltenie pastnieki" albumu pārizdošanas sakarā. Pat Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu alternatīvās mūzikas kategorijā viņš šogad ieguva par 1987. gadā ieskaņoto, bet oficiāli neizdoto albumu "Naktis", kas plašajās fanu aprindās magnetofona lentēs un kasetēs tika naski pārkopēts jau tolaik.

Astoņus gadus pēc Baušķenieka solodarba "Viduslaiki" ir radusies "Čūska", un jau tituldziesmā dzirdama atšķirība no agrāk klausītā – tā skan krietni drūmāk un jaudīgāk. Jo sintezatoru pavēlnieks Baušķenieks ir ķēries pie elektriskās ģitāras! Seko ne vien muzikāli citāti no klasiskā roka un blūza, bet pat Ingus balsī ieskanas „roķīgāki” tembri. Protams, arī sintezatori un Baušķenieka „firmas zīme” – fantastiskie teksti (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) – nekur nav pazuduši.

Izrādās, lai paveiktu teju neiespējamo uzdevumu, ar ko cīnās pat pasaules slavenākās grupas, proti, paša iepriekš radīto un klausītāju gaidīto sabalansēt ar neierasto, nemaz nav jāiziet no studijas Tērbatas ielā.

Jānis Stundiņš:

Pirms paslavēt šo albumu, atklāti jāatzīst retāk pausts pagrīdes mūziķiem pagātnē raksturīgs trūkums, ka kopš astoņdesmito gadu vidus, par spīti eksperimentāliem un dažkārt ģeniāliem sava stila risinājumiem, Ingus Baušķenieka un "Dzelteno pastnieku" skanējums tomēr bija novecojis uz pasaules paraugu fona. Par grupas pirmajiem primitīvajiem albumiem to nevar teikt, jo tieši mākslinieciskā „jaunā viļņa” primitīvismā grupa bija apsteigusi laiku. Vismaz Latvijā.

Un tagad var paslavēt, ka kopš daudziem gadiem Baušķeniekam tapis pārdomāts, nopietns un arī skanējumā moderns albums. Pārsteigumu rada ģitāras pārcelšana no fona priekšplānā, savukārt sintezatora skaņas ieguvušas skaļuma telpas dimensijas, kur dažas vada dziesmu, bet dažas, klusinātas, to padara skaistāku fonā.

Attiecībā uz pārējo albums demonstrē viena cilvēka grupas un viena cilvēka studijas neparasti labo māksliniecisko kvalitāti mājas apstākļu hermētiskumā, kas savā ziņā ir interneta laikmeta simbols.

Uldis Rudaks:

Pašmāju jaunā viļņa un regeja pionieru, astoņdesmito gadu leģendārās latviešu grupas "Dzeltenie pastnieki" līdera Baušķenieka mūsdienu darbi nāk lēni - tad, kad ir nogatavojušies. Un nekad ne kripatiņu ātrāk, jo mākslinieka daiļrade pieder viņam un ir paša pilnveidojama tikai tik ilgi, kamēr nav izlaista no rokām.

Pēdējo desmit gadu laikā nospēlētie retie "Dzelteno pastnieku" koncerti lielākoties iztikuši bez agrāk neiztrūkstošajiem sintezatoriem, un, iespējams, šajā iespaidā Baušķenieks arī savā jaunradē sācis aizrauties ar "ģitārismu", kam nav pieskāries kopš fanošanas par "Creedence Clearwater Revival" kaut kad bērnībā. Sintezatori ieskanas daudz retāk, un kā allaž tas, kā pārpilnību neizjūtam, atsvaidzina visu pārējo.

Deviņas jaunas Baušķenieka dziesmas un instrumentālā "Krokodilu deja" būs īsteni karaliska maltīte katram brīvprātīgam mūzikas pētniekam, kurš, tāpat kā šī albuma autors, zina, ka mūzikas niansētai baudīšanai nepieciešama nopietna aparatūra.